“Kā Mikelandželo, es Tevi uzgleznotu…”
Ja vaicāsiet mākslas vēsturniekiem par to, kas viņus iedvesmojis šo tēmu pētīt, daudzi noteikti minēs Ernsta Gombriha darbu “Mākslas stāsts”. Šajā Rietumu mākslas vēstures dižpārdoklī apskatīti dažādi stili un idejas, kas gadsimtu gaitā lēnām attīstās un tiek nodotas no mākslinieka uz mākslinieku, kā bākugunis.
Lai gan vairums Gombriha aprakstīto meistardarbu joprojām aplūkojami galerijās, daži no visu laiku ietekmīgākajiem mākslas darbiem diemžēl ir iznīcināti vai pazaudēti. Mēs pastāstīsim par 3 zaudētiem šedevriem, kas mainījuši mākslas vēsturi, iedvesmojot māksliniekus paaudžu paaudzēs!
“Atēna Parthena”, Fidijs
Par grieķu tēlnieka Fidija dzīvi (ap 490. – 430. g. p.m.ē.) nekas daudz nav zināms, taču mākslas vēsturnieki vienmēr uzskatījuši viņu par idealizēta cilvēka formas atveidojuma pamatlicēju, būtiski iespaidojot klasisko tēlniecību un skulptorus uz priekšdienām.
Starp viņa slavenākajiem darbiem bija viens no Septiņiem pasaules brīnumiem, proti, milzīgā Zeva statuja Olimpijā, kā arī Atēnas statuja Partenonā. 438. gadā p.m.ē. tapusī “Atēna Parthena” bija vairāk nekā 12 metrus augsta. Gudrības dievietes galvu rotāja ķivere, kamēr tās labajā rokā atradās uzvaras dieviete Nīke.
Lai gan oriģinālā statuja tika bojāta ugunsgrēkā aptuveni 165. g. p.m.ē. un pavisam tika zaudēta viduslaikos, tomēr ir saglabājušās vairākas romiešu veidotas kopijas. Fidija monumentālā Atēnas skaistuma un grācijas attēlojums, daudzuprāt, atbalsojas arī Ņujorkas slavenajā Brīvības statujā, liecinot par viņa ilgstošo ietekmi uz Rietumu tēlniecību.
“Svētā mocekļa Pētera noslepkavošana”, Ticiāns
Izcilā venēciešu gleznotāja Ticiāna darbi ir vieni no iecienītākajiem muzeju un galeriju eksponātiem visā pasaulē, tomēr viena no viņa, tolaik, ietekmīgākajām gleznām tika iznīcināta 19. gadsimtā un mūsdienu mākslas cienītāju vidū par to atceras vien retais.
Ticiāna “Svētā mocekļa Pētera noslepkavošana” (1528.–29. gads) tika gleznota Venēcijas Santi Džovanni un Paulu baznīcai, kur tā karājās vairāk nekā divus gadsimtus, pirms to sagrāba Napoleona karaspēks un 1797. gadā nogādāja Francijā. Lai gan 1816. gadā glezna tika atgriezta Venēcijā, to, par nelaimi, nopostīja 1867. gada ugunsgrēks.
Gleznotājs Džordžo Vazāri to raksturoja kā "pilnīgāko, svinīgāko un izcilāko” darbu, ko Ticiāns jebkad radījis, atzinīgi novērtējot mākslinieka tehniku. Gleznas dinamiskā un novatoriskā kompozīcija ļoti ietekmēja arī citus māksliniekus, tostarp Karavadžo un Annibalu Karači, taču šobrīd tās aptuvenais izskats zināms pateicoties tikai vēlāk tapušajām kopijām.
“Angjāri kauja”, Leonardo da Vinči
1504. gadā, šis darbs tika pasūtīts Florences “Palazzo della Signoria” vajadzībām. Leonardo da Vinči “Angjāri kauja” bija plaša, nepabeigta kaujas aina, kurā attēlota Florences uzvara pār Florentīnes armiju 1440. gadā. Gleznu bija paredzēts novietot pretī Mikelandželo freskai. Interesanti, ka šī bija pirmā un vienīgā reize, kad abi lielie itāļu renesanses meistari strādāja plecu pie pleca.
Lai gan abu mākslinieku dizaini komisijai tika izstādīti ar lielu atzinību, neviens no projektiem netika pabeigts. Drīz pēc tam, kad Mikelandželo bija uzzīmējis savu skici uz Palazzo sienas, viņš tika pasaukts atpakaļ uz Romu. Tikmēr Leonardo pameta darbu pie savas gleznas pēc tam, kad saskārās ar grūtībām, ko izraisīja eksperimentālo eļļas krāsu pielietojums. Lai nu kā, Leonardo da Vinči pārsteidzošais kara šausmu un dusmu attēlojums turpināja valdzināt un ietekmēt ne tikai tādus māksliniekus, kā, piemēram, Rubensu, bet arī citus talantus. Gadu desmitiem tika izgatavotas daudzas “Angjāri kaujas” kopijas, taču oriģinālā zīmējuma atrašanās vieta joprojām ir noslēpums.
