Bez šiem notikumiem šodien dzīve būtu krietni citādāka.
Mēdz teikt, ka vēsturei ir tendence atkārtoties. Citiem vārdiem sakot, ja rodas vēlme uzzināt, kas mūs, homo sapienus sagaida uz priekšdienām, nepieciešams pārmest skatienu pār plecu, lai taptu skaidrāks skats uz to, kā notikumi risinājušies dažas vai neskaitāmas dekādes iepriekš. Kas ticis atklāts, kas aizmirsts, utt. un tā joprojām. Atpakaļ nākotnē it is. Bet 100% to apgalvot, protams, nevar, un arī nevajag. Lai nu kā, atskatīties uz notikumiem, kas būtiski mainījuši vēstures gaitu vienmēr ir noderīgi. Bez pagātnes taču nevar eksistēt nākotne, ne tā?
Divritenis
Ja reiz runa ir par kaut ko visnotaļ nozīmīgu, būtu grēks nepieminēt vienu no diženākajiem cilvēces sasniegumiem, kas uz visiem laikiem izmainīja mūsu visu dzīves. Jā, es runāju par divriteni. Par to paldies varam teikt vācu baronam, vārdā, Karls fon Drais. Šis ģēnijs savu grandiozo ideju manifestējis 1817. gadā un kopš tā laika nekas vairs nav tā kā agrāk. Piemēram, ļaudis Apvienotajā Karalistē, savulaik, ar pārliecinošu balsu pārsvaru ierindoja divriteni BBC Radio 4 topa augšgalā, kā visu laiku labāko izgudrojumu. Daudz ko var izdomāt, bet riteni no jauna neizgudrosi, kā sacīt jāsaka!
Vispārējā cilvēktiesību deklarācija
1948. gada 10. decembrī, Parīzē tiek pieņemta un pasludināta Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Bravo ANO! Dokuments tulkots vairāk nekā 500 valodās, nu tā, lai visiem ir skaidrs, kur vēži ziemo. Iespaidīgi! Skaidrs, ka šāds notikums jāsvin ar joni, un nevar būt ne runas, ka tas nebūtu iekļuvis Ginesa Rekordu grāmatā kā visvairāk tulkotais dokuments. Ir, loģiski! Īsumā, deklarācija vēsta par ko tādu, kam vienmēr un visos laikos būtu jābūt pašsaprotamam. Bez izskaistinājumiem - ikvienam ir tiesības būt cilvēkam! Punkts un Āmen.
Internets
Vai varat iedomāties, ka reiz eksistējusi pasaule bez interneta? Nevar būt! Kā būtu, ja tā vairs nebūtu?! Bail pat domāt, kā cilvēce reaģētu. Armagedons! Pastarā tiesa! X stunda! Labi, joks. Pagaidām internets vēl ir un pie mums Latvijā pat tīri labā stāvoklī. Kur tad meklējami pirmsākumi? Pirmā ziņa starp diviem datoriem tika nosūtīta 1969. gadā. Tiesa, no viena vienīgā sūtītā vārda “Login” izdevies aizsūtīt tikai “Lo”. Amizanti! Vēlāk, 1983. gadā, savā agrīnajā stadijā, pateicoties Vintam Serfam (sauktam arī par interneta tēvu) un Robertam Kānam, tika izveidots kaut kas līdzīgs tam, ko mūsdienās pazīstam kā internetu. Bet līdz parastajam mietpilsonim tas nonāca vien, apmēram, deviņdesmito gadu beigās un daudzviet pat vēlāk. Nez vai šiem vīriem varēja ienākt prātā, ka reiz tur būs viss – darbs, izklaide un kas tik vēl ne…
Mākslīgie pavadoņi
Ja PSRS ar kaut ko var lepoties, tad noteikti ar pirmā mākslīgā pavadoņa Sputnik 1 palaišanu kosmosā, 1957. gadā. Kopš tā brīža Visuma apvāršņos lidinājušies vairāk kā 11000 dažādu mākslīgo pavadoņu, no kuriem vairāk kā 7000 joprojām, teorētiski, ir apritē, bet aktīvi ir tik vien kā mazliet virs 3000. Cik daudz informācijas! Ko tik tas cilvēcei nav devis? Te seko uzskaitījums – mēs varam redzēt krāsainas bildītes savos TV ekrānos, spējam izsekot viesuļvētras, izmērīt mainīgo ledāju izmērus, tie autorizē mūsu kredītkaršu pirkumus un ,galu galā, pastāsta par mūsu atrašanās vietu, kad esam apmaldījušies. Skaisti!
Angļu valoda kā globālā valoda
English is spoken at a useful level by some 1.8 billion people worldwide. Isn’t that fascinating?! Cik daudzi no mums saprata iepriekšējos divus teikumus? Statistiski runājot, aptuveni, katrs ceturtais cilvēks. Pavisam precīzi runājošo skaitu noteikt nav iespējams, bet par to nav stāsts. Ā, fiksi iztulkošu, lai visi esam uz viena viļņa – angļu valodā runā ļoti daudz cilvēku. Ha! Kāds vaicās, kas gan tur tāds ievērības cienīgs? Bet, draugi, kāpēc tieši angļu valoda? Tā varēja būt jebkura cita. Labi, nefilozofēsim! Tomēr ievērības cienīgs ir fakts, ka spāņu, un kur nu vēl mandarīnu (ķīniešu) valodas kā dzimtās, ir krietni populārākas. Un tomēr, pateicoties vairākiem vēsturiskiem notikumiem, ilgākā laika periodā (sākot ar Britu Impērijas izplešanos 18. gadsimta beigās, turpinot ar ASV milzīgo ekonomisko ietekmi pēc otrā pasaules kara), tieši angļu valoda ir kļuvusi par galveno internacionālo valodu. Cik ilgi tas tā būs? To rādīs laiks. Un tā jau atkal būs jauna vēsture.
Kā teicis Helvēcijs “Vēsturē viss, kas nekalpo pēcnācējiem ir nevajadzīgs”. Tad nu atliek vien cerēt, ka pasaules gaišākie un ne tik gaišie prāti rakstīs tādu vēsturi, ar ko nākamās paaudzes varēs tikai un vienīgi lepoties. Jā, varbūt skan utopiski un naivi, tomēr no sirds. Un no rajona. Prozit!
