SARUNA AR DIONU LIEPIŅU

Lasīt rakstu


SARUNA AR DIONU LIEPIŅU

Dzīvesstils Raksts pievienots: 2022. gada 30. jūnijā

SARUNA AR DIONU LIEPIŅU

“Tu esi kā sīknauda, Tu pazūdi, pazūdi, pazūdi…” – savā dziesmā dzied Diona. Bet vai viņa kaut kur pazudīs? Mēs par to šaubāmies.


Mēdz teikt, ka dažādu talantu šovu zvaigžņu izstarotajam mirdzumam īss mūžs. Kamēr viens gaida, kad viss tiks pasniegts “uz paplātes”, cits šo paplāti ņem savās rokās. Šķiet, ka šīs sarunas galvenā varone Diona Liepiņa to ļoti labi apzinās. Paralēli dažādiem sadarbības piedāvājumiem, n-tajiem projektiem un citām interesantām aktivitātēm, Diona cieši tver to, pēc kā ir nākusi, citiem vārdiem sakot, “Show Must Go On”! Viņa dzied, (ie)raksta mūziku un dzeju, uzstājas un izklaidē, ar savu smaidu apburot tūkstošiem viņas talanta cienītāju. Par to liecina arī svaigākā Dionas singla “Sīknauda” veiksmīgā rotācija dažādās pašmāju radio stacijās. Bet nu, pie lietas! Turpinājumā, saruna ar dziedātāju Dionu Liepiņu. Par ko? Par dzīvi, dzīvīti, mūziku un vēl šo to.

1. Lielākā daļa klausītāju Tevi iepazina pēc dalības TV šovā “X-Faktors”, tomēr Tavi kvēlākie fani varēja sekot līdzi Tavām muzikālajām aktivitātēm vēl krietni pirms parādījies zilajos ekrānos. Kā saprati, ka mūzika ir Tavs aicinājums?

Manuprāt, mūzika manī bijusi jau kopš dzimšanas. Tā palīdzējusi sevi iepazīt, izprast un atskārst to, ka es patiešām mīlu skatuvi, dziedāšanu, dziesmu rakstīšu un visu pārējo, kas ar to saistīts. Jau bērnudārzā mani pamanīja mūzikas skolotāja Sandra Ķirse. Viņa mani sagatavoja un ik gadu pieteica vokālistu konkursam “Cālis”. Tas, protams, vainagojās ar panākumiem. Pēcāk, pie Daces Robules, dziedāju popgrupā “Pogas”. Arī viņa mani pamanīja, piedāvājot privātstundas dziedāšanā.

Kad mamma ieprecējās Latgalē, abas tur arī pārvācāmies. Bija diezgan grūti uzsākt mācības jaunajā skolā, taču atkal, pateicoties mūzikas skolotājai, tiku bīdīta uz priekšu. Ik gadu tiku pieteikta arī mūzikas olimpiādei, un viens no tās noteikumiem bija uzstāties ar savu oriģinālkompozīciju. Tieši tā es sāku rakstīt savas dziesmas. Atzinība un panākumi iedrošināja censties un darīt vēl vairāk. Man ieteica piedalīties dažādos vokālistu konkursos, kuriem, nu jau, gatavojos un pieteicos patstāvīgi. Vēlāk mani sāka aicināt uz novada koncertiem, kā arī ārpus tā. Sapņi par mūziku nerimās, mērķu sarakstam turpinot papildināties un piepildīties. Es vienkārši darīju to, ko dikti mīlēju.  

2. Nav noslēpums, ka Tavā dzīvē lielu lomu spēlējusi Mārtiņa Freimaņa daiļrade. Viņam veltīta pat dziesma, ar nosaukumu “Eņģeļu zēns”. Jautājums, iespējams, būs grūti atbildāms un diezgan plašs, bet tomēr… ko Tev nozīmē viņa personība, viņa radītais, un kā tas atspoguļojies Tavā daiļradē un varbūt pat ārpus tās?

Mārtiņu zināju jau sen, arī viņa nāves dienu atceros. Kad viņš aizgāja, biju maza un viņa mūziku vēl nebiju izpratusi. Arī viņu pašu vēl nebiju iemīlējusi, bet es raudāju, man tā bija liela sāpe. Protams, dzīves laikā vairākkārt dzirdēju viņa dziesmas. Tās palika arvien zināmākas, un tad sekoja kosmoss. Tolaik biju diezgan skumjā savas dzīves periodā. Atminos, kā klausījos dažādas Spotify playlistes un tajās izskanēja arī vairākas Mārtiņa dziesmas. Es pie tām “apstājos”, klausoties atkal un atkal. Viņa rakstītie vārdi bija tiešs trāpījums sirdī. Bija sajūta, ka viņu saprotu. Diemžēl, tā arī nekad neizdevās viņu satikt, aprunāties.

Pēcāk atskārtu, ka arī manās dziesmās ir tādi vārdi kā “putni”, “mākoņi”, “vējš”. Tā bija liela sakritība. Viņa dziesmas iedvesmoja, es vairs nejutos viena. Zināju, ka viņš noteikti mani tur augšā dzird, jo notika situācijas, kuras nav izskaidrojamas. Ir gadījies iekāpt taxī un tieši tajā brīdī izdzirdēt viņa dziesmu skanām radio. Ir gadījies satikt svešu cilvēku, kurš interesējoties par manu mūzikas elku, atklājis, ka viņam tas arī ir Freimanis. Šādas sakritības, manuprāt, nenotiek tāpat vien. Mārtiņš bija sava veida etalons ne tikai man, bet arī citiem maniem kolēģiem un draugiem. Domājot par to, ka es viņu tā arī nekad nesatikšu, tapa dziesma “Eņģeļu zēns”. Viņš nodzīvoja īsu, tomēr ļoti produktīvu dzīvi. Joprojām ceru, ka pirmais, ko satikšu tur augšā, būs viņš.

3. Pēdējo pāris gadu laikā esi izdevusi veselu “kaudzīti” singlu. Vai tuvākajā nākotnē gaidāms arī debijas albums?

Albums jau sen ir manos plānos. Šobrīd meklēju tam pareizo laiku, paralēli cenšoties uzrunāt arvien lielāku auditorijas daļu. Protams, vēl esmu pārdomās par to, kā tas varētu izklausīties, un kurš to spētu noproducēt tā, kā es to vēlētos. Arī albuma temats vēl nav skaidrs, taču ideju ir daudz. Singli, man pašai, šobrīd ir kā prieks par padarīto darbu un piedzīvotajiem mirkļiem. Albumi ir vajadzīgi, ja skatāmies uz tālāku nākotni. Tāpat kā šī brīža singli iezīmē konkrētus manas dzīves notikumus un atmiņas, arī albums noteikti iezīmēs kādu konkrētu, tematiski vienotu manu dzīves periodu, ar līdzīgām emocijām.

4. Tavs jaunākais radio singls “Sīknauda” tapis populārajā “RIGaLIVE” dziesmu rakstīšanas nometnē, kur, mūziķiem sadaloties grupās (katrā grupā 3 cilvēki), tiek kopīgi radīta dziesma. Pastāsti, kādi ir lielākie izaicinājumi un būtiskākās atšķirības rakstot dziesmu vienatnē pretstatā komandas darbam?

Līdz šim biju pieradusi rakstīt dziesmas vienītī, lielākoties klusumā, sev komfortablā vidē, pie klavierēm, iedziļinoties it visā, ko paužu un jūtu. Lielākais izaicinājums, rakstot dziesmu trijatā, ir nodot šīs personīgās emocijas saviem kolēģiem. Vienu no viņiem iepriekš nemaz nezināju, bet par otru nedaudz biju dzirdējusi. Es atvēros, tas bija pozitīvi. Vēl pozitīvāks bija fakts, ka dziesmas tematikas kontekstā, mani uzklausīja un saprata. Vārdus rakstījām kopā ar Lieni Stūrmani. Viņa lieliski spēja iejusties manā ādā. Producents Armands Varslavāns, savukārt, lieliski iekļāvās mūsu kompānijā, paralēli veidojot bītu. Tā bija burvīga pieredze un superīgi pavadīts laiks.  

5. Tu pati raksti savas dziesmas, bet vai esi “ar visām četrām” arī dziesmu aranžēšanas procesā? Pārfrāzējot – cik ļoti Tu kontrolē vai uzraugi producentu darbu studijā, tieši skanējuma ziņā?

Lielākoties ļauju izpausties producentam, tādēļ man ir svarīgi, lai jau sākuma punktā mēs būtu “uz viena viļņa”. Pēcāk, protams, ja nepieciešams, iesaku savus labojumus. Arī es pati vienmēr uzklausu padomus - kritika ir svarīga. Cenšos maksimāli piepildīt kā savas, tā producenta vēlmes un ekspektācijas par dziesmu.

6. Tu esi populāra arī sociālo tīklu vidē un Tevis publicēto kontentu ik dienas redz tūkstošiem cilvēku. Vai, salīdzinoši straujās, atpazīstamības dēļ ir nācies piedzīvot kuriozus, savādus vai pat neērtus momentus?

Protams, ka ir, bet teikšu godīgi - mana auditorija sociālajos tīklos ir ļoti adekvāta. Arī heiteri ir bijuši, bet dikti par to nepārdzīvoju. Protams, nav skaisti, ieraudzīt savus fake profilus, ar kuriem es it kā darbotos. Nesaprotu šo cilvēku motivāciju. Kuriozi arī ir bijuši, tomēr visus galvā paturēt nespēju. Vienu gan atceros – kāda meitenīte reiz atsūtīja diezgan uzstājīgu balss ziņu, sakot: “Diona Liepiņa, kāpēc tu man neatbildi? Lūdzu, atbildi.” Kad pamanīju šo ziņu savā Instagram profilā, tur tik tiešām bija vēl daudz citu ziņu no viņas. Tas ir smieklīgi un tajā pašā laikā neveikli.

Ir nācies piedzīvot arī novērošanu skolā. Es sēdēju skolas foajē uz pufa, strādāju telefonā. Kad noskanēja zvans, izslēdzu austiņās skanošo  mūziku un izdzirdēju kādu mazu balsi, kas teica: “Taču pieej pie viņas, pajautā!” Iesākumā neuztvēru, ka runa ir par mani. Aši piecēlos, redzot draugus izejam no klases. Pēc pāris minūtēm devos atpakaļ pufa un savu mantu virzienā. Piepeši izdzirdēju, kā bariņš meiteņu pienāca no mugurpuses, klusā balstiņā jautājot: “Vai mēs drīkstam ar tevi nobildēties?” Tas taču ir tik jauki! Es pat nenojautu, ka viņas jau 40 minūtes bija man blakus un štukoja, kā mani uzrunāt. Bet pats skaistākais – prieks, ko manīju bērnu acīs. Vispār, nav lielākas laimes, kā redzēt bērnu stāvam pie skatuves un dziedot līdzi manām dziesmām, izjūtot dziesmā strāvojošās emocijas. Cik gan reizes šis bērns to dziesmu ir klausījies mājās, lai, atnākot uz koncertu, dziedātu tām līdzi?

7. Paralēli Tevis izdotajām dziesmām un jautrajiem video, vērīgākie sociālo tīklu sekotāji būs pamanījuši arī Tavus publicētos dzejoļus. Kādi ir Tavi nākotnes plāni saistībā ar dzejas rakstīšanu, vai iespējams, pat dziesmu tekstu radīšanu citiem māksliniekiem?

Tieši šobrīd vēlos pievērst vairāk uzmanības dziesmu tekstu radīšanai un savai attīstībai šajā jomā. Pagaidām neesmu dikti pārliecināta par to, cik labi spēju rakstīt dzeju. Zinu, ka sanāk, bet vēl neesmu gatava to radīt citiem māksliniekiem. Tomēr esmu pārliecināta, ka tuvākajā nākotnē tas notiks. Kur gan lai lieku tik daudz dzejoļu? Protams, ka jādalās ar saviem kolēģiem. Arī kāda dzejas grāmata, tālākā nākotnē, gan jau būs sagaidāma.

8. Laiks ātro jautājumu un atbilžu segmentam. Kāda žanra mūziku Tu “nevari ciest”?

Smago metālu.

9. Labākais padoms, ko esi saņēmusi?

Trakajiem pieder pasaule, neklausies citos!

10. No kā Tev ir bail?

No vientulības.

11. Tava devīze?

Par šo būs nedaudz garāks stāsts. Tas ir dikti personīgs, bet esmu gatava to paust. Ja reiz tas darbojas manā dzīvē, kādēļ, lai tas nestrādātu kā dzīves moto arī kādam citam? Jau kopš pamatskolas es biju domājusi par to vienu liktenīgo lietu, ko izdarīšu pirms nāves. Laikam ejot, turpināju par to domāt, jo nāves tēma man ir pašsaprotama. Pēc kāda laika daleca, ka viss, ko daru šobrīd, jau ir pirms nāves. Mēs nekad nevaram zināt, kad aiziesim, kura būs tā pēdējā stunda, minūte, sekunde… Man patīk produktivitāte un patiesība, tādēļ tieši tāda cenšos būt arī es pati.

12. Celebrity crush – vietējais un ārzemju?

Tiešām neesmu par šo domājusi Vietējais varētu būt Ralfs Eilands, bet ārzemju – Mailija Sairusa.

13. Kāds ir Tavs “nepopulārais viedoklis”?

Ne vienmēr džekam ir jāraksta pirmajam, jāizmaksā vakariņas utt.

14. Kas Tevi kaitina?

Ne-mērķtiecīgi cilvēki.

15. Lieta, kas citiem par Tevi varētu šķist ļoti dīvaina?

Es visu laiku kaut kur salaužu tualetes podus.

16. Tu savā dziesmā dziedi šādus vārdus “Sasistie trauki laimi mums neatnes”, jo kā zināms, teiciens vēsta, ka trauki it kā plīstot uz laimi. Jautājums sekojošs - vai Tavā ikdienas rutīnā kādreiz iezogas kāda māņticīga rīcība, kuru Tu piekop?

Protams, dikti daudz un dažādas. Piemēram, ar pliku roku noslaucīt galdu (drupačas utt.). Tādā veidā aizslaukot prom laimi.

17. Tava pēdējā dzīves atklāsme?

Viss, kas notiek, notiek uz labu.

18. Tu drīksti klausīties tikai vienu dziesmu, visu savu atlikušo mūžu. Kas ir šī dziesma?

Tumsa – “Tik un tā jau nesapratīs”

19. Un protams, jautājums, par kuru joprojām tiek lauzti šķēpi, dakšiņas un naži: ananāss uz picas – būt vai nebūt?

Nekas traks, var arī būt.

Līdzīgi raksti

SPĒLĒT KAZINO