5 KULTA LOMU SPĒLES, kuras bija pelnījušas vairāk

Lasīt rakstu


5 KULTA LOMU SPĒLES, kuras bija pelnījušas vairāk

Gaming Raksts pievienots: 2022. gada 25. maijā

5 KULTA LOMU SPĒLES, kuras bija pelnījušas vairāk

Noteikti ir tavas uzmanības vērtas!


Lomu spēles, nenoliedzami, ir viens no populārākajiem videospēļu žanriem vairāku iemeslu pēc - pirmkārt, liela daļa spēļu pievilcības slēpjas tieši eskeipismā - un kā vēl labāk izbēgt no realitātes, kā ar multimediju izklaides produktu, kas pārsvarā ļauj tev radīt savu varoni, izdarīt savas izvēles un atstāt savu nospiedumu uz spēles pasaules. Lomu spēles, nenoliedzami, ir diezgan nūģiska aktivitāte, taču nemelosim sev - nūģi un nūģu kultūra valda pār pasauli vai vismaz pār popkultūru un RPG žanra spēles pārdod miljoniem kopiju - Witcher 3, Fallout, World of Warcraft, Skyrim ir vārdi, ko zin teju vai katrā mājsaimniecībā, tādēļ šodien pievērsīšos mazāk atpazīstamām spēlēm no mana mīļākā žanra, kuras noteikti ir tavas uzmanības vērtas.

Deus Ex (2000)

Deus definē Cyberpunk žanru kā neviena cita spēle, pateicoties lieliskajai atmosfērai un iespējām stāties pretī pasaules mēroga sazvērestībām pa savam - tu varēji kļūt par klusu un nāvējošu slepkavu, tehnikas guru vai viena cilvēka armiju, vienlaicīgi izdarot nopietnas izvēles, kuras ietekmēja spēles stāstu. Lai gan spēle noteikti ir zināma, taču tā noteikti neplūca tādus laurus, kā bija pelnījusi. Manuprāt, galvenais iemesls - ieraugot pirmās personas skatpunktu, daudzi uzreiz bija pārliecināti, spēlēs tīru FPS šūteri, kā nekā spēle izmantoja Unreal engine 1.0. Taču Deus Ex, viennozīmīgi, bija lomu spēle, kurā tavu precizitāti būtiski iespaidoja tas, kādas prasmes izvēlējies, un, spēlējot spēli kā FPS, tu pusi no spēles pavadīji klibojot apkārt ar ložu caurumu pilnu torsu un atšautām rokām, kas noteikti nav tā jaukākā pieredze.

Spēle ir piedzīvojusi 3 nopietnus turpinājumus (gan sīkvelu, gan divus prīkvelus), un, pateicoties CP2077 radītajai interesei par cyberpunk žanru, ļoti ceru, ka nekas pie tā neapstāsies, it īpaši tagad, kad Square Enix nolēma pārdot šo intelektuālo īpašumu, kurš labu laiku krāja putekļus plauktā.

Elder Scrolls 3: Morrowind (2002)

Pirms metiet mani sārtā, jo Elder Scrolls 5: Skyrim ir viena no visu laiku pārdotākajām spēlēm, kuru zina pat tava ome, atļaušos apgalvot, ka Morrowind bija visiespaidīgākā detaļās, pasaules dziļumā un atmosfērā. Elder Scrolls 3, bija tā spēle, kurā pavadīju ap 1000 stundām, bet ne reizi nepabeidzu galveno stāstu, jo biju aizņemts ar vergu atbrīvošanu, jaukšanos vietējā politikā, vampīru izmeklēšanu, algotņa darbu un pasaules vēstures izpēti un vienkārši ceļošanu. Protams, spēle nebija nedz tuvu tik ambicioza kā tās pēctece Oblivion un tajā ar bļaušanu nevarēja nogalināt pūķus, kā Skyrim, lielākā daļa dialogu bija jālasa un cīņas sastāvēja no agresīvas uzbrukuma pogas spamošanas, taču katrs solis pasaulē bija pilns ar mistērijām, lielisku mūziku un atradumiem, kas patīkami kutināja spēlētāju iztēli - šo sajūtu nekas cits nav spējis manī radīt, kopš pametu savu varoni - meža elfu, veroties zvaigžņu jumā virs savas galvas.

Vampire: The Masquerade -  Bloodlines (2004)

Šī ir viena no visu laiku labākajām vampīru spēlēm, kura tika izveidota balstoties uz Vampire: The masquerade pen & paper spēli. Neviena cita spēle, man kā spēlētājam, nav devusi neko līdzīgu izvēļu apjomā, kāds vampīrs es vēlos būt, pateicoties daudziem unikālajiem vampīru klaniem, kam, tu kā spēlētājs, vari piederēt. Vari spēlēt kā augstajai sabiedrībai piederošs karjerists, vari pieslieties asins magiem, pareģiem, kuri ciešs no masīvas šizofrēnijas un personības dalīšanās (šo variantu izvēloties ir jārēķinās, ka daudzos dialogus atbilžu vietā tev būs pieejamas vairākas variācijas par tēmu non-sense un nāksies savu daļu laika ieguldīt sarunās ar lampu) vai arī, ja vēlējies savu nakts dzīvi  L.A. padarīt īpaši spicy, ir iespēja kļūt par reāli neglītāko nosferatu uz pasaules, kurš ir spiests pārvietoties pa kanalizāciju un kura sencis pat nebūtu ar mieru kopā hokeju skatīties. Visiem kvestiem un uzdevumiem var pieiet Deus Ex stilā - izmantojot savus runas dotumus, lavoties, buroties, žvadzinot aukstos ieročus vai arī liekot saviem stobriem dārdēt.

Stāsts interesants, izvēļu daudz un maskarādes mehānika, kas liedz klaji lietot vampīriskās spējas sabiedriskās vietās - lieliska spēles mehānika, kura nevis ierobežoja, bet gan padziļināja lomu spēles aspektus. Žēl, ka spēle iznāca knapi strādājošā stāvoklī, ko mūsdienās sauc par Fallout 76 vai Cyberpunk 2077. Cerams, ka tās sīkvels, kurš ir nonācis t.s. izstrādes ellē, kaut kad ieraudzīs dienasgaismu un būs gaidīšanas vērts. Iznākot Bloodlines, komerciāli izgāzās, taču ar laiku ieguvua daudzus fanus un sekotājus, kas spēlei gatavoja pat paši savus ielāpus.

Alpha Protocol (2010)

Šī bija spēle, kurai bija jābūt Džeimsa Bonda, Ītana Hanta un Džeka Rīčera simulatoram  - tev ir jāspēlē kā spiegam, kurš tiek iegāzts, kā rezultātā savs gods ir jāatgūst spēlējot kā vēsam profesionālim, antivaronim, kovbojam vai jeburam citam sevis iekārotam arhetipam. Ceļojumi apkārt pasaulei? Jā! Gadžeti un daudzveidīgas spiegu prasmes? Jā! Romance? Jā! Pilnībā salauztas spēles mehānikas visos aspektos, kas padara šaušanu, lavīšanos par tīrām galvassāpēm un pretinieku mākslīgais intelekts, kurš bija cietis ne no vienas, ne no divām, bet pat veselām 3 lobotomijām? O, jā, noskuj manu galvu un sauc mani par senci!

Kādas dzīves izvēles ir jāpieņem, lai Unreal Engine 3 knapi viltos? Vienīgais aspekts, kas reāli strādāja, bija interaktīvais un neparedzamais stāsts un pats koncepts kā tāds - lai augstākie spēki dod mums, mirstīgajām zemes žurkām, piedzīvot šī koncepta adekvātu, kompetentu īstenošanu, jo koncepts ir labāks kā Šons Konerijs 007 lomā!

Mount and Blade: Warband (2009)

Mount and Blade bija vēl viena spēle, kura pirmajā iterācijā iznāca kā lielisks, pilnībā nestrādājošs koncepts. Proti - tu sāc kā nekas, fiktīvā vidusslaiku pasaulē, lēnām iegūsti sekotājus, draugus, kļūsti par vasali, vienas ļoti poligoniem bagātas kāzas un vēlāk jau par karali, kurš var sūtīt savus armijas nodedzināt kaimiņu pilis, ciemus, cietokšņus. Tas viss - pirmās personas vai trešās personas skatā ar simtiem karavīru uz tava ekrāna un aktīvu cīņu sistēmu.

Warband iznāca kā paplašinājums oriģinālajai spēlei un salaboja daudzas no tehniskajām nepilnībām, taču spēle joprojām bija neglīta kā Andra Kiviča privātā dzīve un tik nerafinēta, it kā būtu taisīta ar kuvaldu. Bet kuram gan laiks skaitīt pikseļus, kad simtos mērāmas kavalērijas, pilnos aulēkšos taisās sadurties tuksneša oāzes vidū, un viss tavs nedēļām plānotais karagājiens ir atkarīgs no tavas veiksmes šajā kaujā? Nesen iznāca spēles turpinājums - atsauksmes ir lieliskas - pēc 5 gadiem spēle varbūt pat būšot spēlējama! Ko es tiku nogrēkojies savā iepriekšējā dzīvē…

Lūk, tās bija 5 pēc būtības lieliskas lomu spēles, kuras bija pelnījušas vairāk uzmanības, vairāk laika izstrādē, prasmīgākas rokas vai pacietīgākus spēlētājus, taču par spīti visam- ir Tava laika vērtas. Interesanti, ka šeit iezīmējas daudz vienojošas tendences - lieliski koncepti nomirst sliktā izpildījumā, un visiem spēlētājiem domāta pieejamība nogalina spēļu dziļumu, jo tās kā nekā ir ne tikai saturiski, bet arī tehniski mākslas darbi. 

Jebkura spēle izskatīsies tik lieliski, cik spēj, ja spēlēsi uz Capital Neo Gaming spēļu datoriem.

Līdzīgi raksti

SPĒLĒT KAZINO