“ES NEESMU LABĀKĀ, BET MAN IR OPCIJA AUGT – UN TAS IR SKAISTI!”
Dziedātāja, ar skatuves vārdu KATŌ (īstajā vārdā Anna Zankovska), plašākai publikai pazīstama kopš 2019. gada, tomēr arī iepriekš mākslinieces soļi caurstrāvojuši dažādu formu un izmēru skatuves. No “Cāļa” līdz “Supernovai”, un no “Supernovas” līdz lielajai Eirovīzijai (Pardon – pa vidu izlaidām arī “Koru Karus”, “X-Faktoru" un ko tik vēl ne)! Jā, vai kāds to vēl nezināja? Dziedātāja spilgti pierādījusi sevi kā pieprasītu un novērtētu bekvokālisti, vēl krietnu brīdi pirms savas, tikpat spožās (ja ne vēl spožākās), solo debijas. Trīs gadu laikā KATŌ vārds, šķiet, izskanējis visos Latvijas skaļruņos! 2 “Zelta Mikrofona” nominācijas, kā arī siltā vietiņa starp pērnā gada “Muzikālās Bankas” finālistiem ir tikai pāris piemēri, kas par to liecina.
KATŌ košums, harizma un mērķtiecība iedvesmo ne vien ikdienas klausītājus, bet arī jaunos talantus. Mēs aprunājāmies par dziedātājas muzikālajām gaitām, sapņiem, mērķiem, un vēl šo to!
1. Nu ko, sāksim ar bērnību. Jau no mazotnes esi dziedājusi vairākos ansambļos un piedalījusies dažādos konkursos. Tāpat esi muzicējusi mājās ar savu tēti, paralēli apgūstot arī klavierspēli. Mīlestību pret mūziku, Tavuprāt, ir iespējams iemācīt, vai bērns tomēr jau piedzimst “ar mūziku šūpulī”? Kā tas bija Tavā gadījumā?
Manuprāt, piespiest bērnu kaut ko iemācīties ir diezgan grūti. Mīlestība pret mūziku droši vien parasti sākas ģimenē, bērnudārzā vai, piemēram, kādā pulciņā. Manā gadījumā tā noteikti veidojās ģimenē. Abi mani vecāki ir muzikāli cilvēki un es savā bērnībā tiku nodrošināta ar dažnedažādiem mūzikas ierakstiem. Bija pieejamas kasetes un plates, kuras daudzkārt arī klausījos. Impulss, sākotnēji, manuprāt, nāk no paša bērna puses. Pēcāk vecāki vai skolotāji to vai nu “uzķer”, vai “neuzķer”. Tā kā es mēdzu dziedāt ar tēti, viņš mani mudināja šo talantu attīstīt ar dažādu spēļu un rotaļu palīdzību. Vēlāk tiku aizsūtīta dziedāt nelielā Skrundas Kultūras nama ansamblītī. Tur arī tika pamanīta mana spēja muzicēt un, galvenokārt, vēlme darboties šajā virzienā.
2. Nav noslēpums, ka pirms savas solo darbības uzsākšanas esi dziedājusi kā bekvokāliste. Viens no ievērojamākajiem panākumiem, šajā ampluā, noteikti bija kāpšana uz lielās Eirovīzijas skatuves, turklāt veselas 2 reizes! Kas ir lielākais izaicinājums dziedot bekvokālu, un vai piekrīti nereti izteiktajam apgalvojumam, ka dziedāt bekus ir atbildīgāks uzdevums, nekā izpildīt solopartiju?
Bekvokālists ir hameleons. Dziedot fona vokālu vairākiem solo izpildītājiem, bekvokālistam jāspēj pielāgoties katra šī mākslinieka prasībām, kā arī dažādajiem mūzikas žanriem. Viņš ir spēcīgākā aizmugure. Ja beki būs draņķīgi, tad priekšnesums vienkārši neizdosies! Bekvokālists ir tas, kurš kopā ar pavadošo sastāvu notur to “rāmi”. Jāatzīmē arī tas, ka bekvokālistam ir jāsaprot sava vieta. Viņš nav solists, līdz ar to ir jāspēj pielāgoties attiecīgajiem apstākļiem un tas, protams, ir izaicinājums. Mācība, ko pēdējos gados esmu guvusi, runājot par solista un bekvokālista atšķirībām, ir sekojoša: ja, savulaik, man šķita, ka es kā bekvokāliste esmu redzējusi visu, no sērijas “es jau visu zinu”, un, ka man tagad vienkārši jāiziet priekšā kā solistei, tad varu droši sacīt – tā tas nav! Tur ir dažādas nianses… principā, atbildība solistam balstās tikai uz sevi pašu!
3. Pseidonīms KATŌ radies no vārda “cut”, simboliski iezīmējot jauna ceļa sākumu. Ņemot vērā Tavu skatuvisko pieredzi, vairāku gadu garumā, Tu savas solomākslinieces gaitas uzsāki salīdzinoši vēlu. Tavuprāt, kāpēc tas nenotika agrāk?
Es domāju, ka viss notiek īstajā vietā un īstajā laikā. Acīmredzot, ja tas nenotika ātrāk, es vēl nebiju tam gatava. Visa tā bekvokālista padarīšana ir ārkārtīgi ērta. Tev vienmēr būs darbs, pasākumi un regulāri ienākumi. Tu it kā esi tajā mūziķu vidē, “čomojies”, ej uz ballītēm, visi Tevi pazīst un viss ir baigi labi. Protams, patinot filmu atpakaļ, es dziesmas rakstīju jau diezgan agrā bērnībā. Rakstīju arī dažādus dzejolīšus un guvu apbalvojumus, piedaloties skolas un rajona konkursos. Kā jau iepriekš tika minēts, es mācījos arī klavierklasē. Dažbrīd bija tā, ka es labprātāk sēdēju, rakstīju vārdus un domāju dažādas melodijas, nekā spēlēju, piemēram, Bahu (smejas).
Bet vispār es esmu diezgan paškritisks cilvēks. Man līdz šim bija kauns rādīt savus darbus. Es sevi nenovērtēju un reizēm domāju: “Nu, ko tad es? Es jau nekas neesmu, citiem vienmēr veicas labāk.” Un tad, kāds tur augšā, salika visu tā, ka šajos Eirovīzijas braucienos es iepazinos ar producentu Kasparu Ansonu. Sākumā man viņš nepatika un šķita iedomīgs (smejas). Bet ar laiku viņš manī viesa drošības sajūtu. Šīs 2 Eirovīzijas noteikti bija pagrieziena punkts. Pēc tam piedalījos arī “Supernovā”, tiesa, ne ar savu dziesmu, taču tas bija brīdis, kad sapratu, ka man ļoti gribas izpildīt pašai savu mūziku. Es neesmu labākā, bet man ir opcija augt – un tas ir skaisti!
4. Tev ir izdots viens mazalbums un viens pilnmetrāžas albums. Jautājums sekojošs - Kuru dziesmu, no savas daiļrades uzskati kā veiksmīgāko, un kuru, kā mazāk veiksmīgu, varbūt ne tik daudz no komerciālā, cik no muzikālā viedokļa?
Zini kā… rakstot mūziku, mēs darām to, kas mums patīk, vai ne? Es nekad neesmu izdevusi dziesmas tikai izdošanas pēc un nekad to arī negrasos darīt. Tādēļ es nevarētu teikt, ka mēs (ar Kasparu Ansonu) kaut kur būtu nolaiduši “lažu”. Es drīzāk varētu runāt par komerciālajiem panākumiem. Un jāteic, ka es, kā salīdzinoši jauna solo izpildītāja, kas aktīvi darbojas mūzikā tikai pēdējos 3 gadus, īpaši sūdzēties nevaru. Principā visi mani izdotie singli bijuši radio rotācijās un tas ir forši! Runājot par dziesmām… singls “Pilns mēness”, laikam, izskanēja radiostacijās vismazāk, un es saprotu kāpēc – tas bija pilnīgi kaut kas cits, salīdzinājumā ar pārējām manām dziesmām. Taču man pašai tā ļoti patīk. Kamēr esi jauns mūziķis, tu vēl mazliet tausties un apzini savu auditoriju.
Runājot par veiksmīgākajām dziesmām…tās droši vien ir “Es gāju par tālu” un “Es tā jūtos”. Ar dziesmu “Es tā jūtos”, manuprāt, arī iekāpām mazliet citā lauciņā. Mūziķim ir jāiet uz priekšu, nedrīkst stāvēt uz vietas, jo tādas meiteņu kā es, ir diezgan daudz. Un tāda stila dziesmas, kādas sākotnēji rakstījām, parādījušās lielā vairumā. Sapratām, ka ir jāmēģina kaut kas jauns.
5. Tu esi pazīstama ar saviem rotaļīgajiem tekstiem, rakstot dziesmas ne tikai sev, bet arī citiem izpildītājiem. Pastāsti, kā noris dziesmu rakstīšanas process un kur Tu smelies iedvesmu tik spārnotām un trāpīgām frāzēm, kā piemēram, “Tu sit ārā man korķus”?
Mēs tās spārnotās frāzes, kopā ar Kasparu Ansonu sadalām uz diviem, jo kā zināms, divas galvas gudrākas (smejas). Mēs tā runājam ikdienā un mums ir tāda humora izjūta, speciāli neko nemeklējam. Atliek tikai ieklausīties savā sarunvalodā, lai no tās taptu dziesma. Protams, es esmu skatījusies filmas vai seriālus, un izdzirdot kādu interesantu izteicienu, to arī pierakstu. Loģiski, ja galvā ienāk kāds lipīgs izteiciens, tu ap to mēģināsi izveidot dziesmu, jo kāpēc gan nē? Tas, patiesībā, ir visvieglākais uzdevums, jo tavā priekšā jau ir sava veida bilde. Pēc tam atliek tai salikt apkārt tādus kā puzles fragmentiņus. Reizēm, protams, šīs frāzes dzimst pavisam vienkārši, dziesmas rakstīšanas procesā.
6. Esi apguvusi dziedāšanu pie vairākiem vokālajiem pedagogiem. Arī pati esi vokālā pedagoģe. Kādām īpašībām, Tavuprāt, obligāti jāpiemīt labam pedagogam?
Hmm… šis ir sarežģīts jautājums. Viennozīmīgi, jābūt mīlestībai pret bērniem. Man šķiet, ka ir jābūt arī izglītībai, saistībā ar mūziku un dziedāšanu. Tev ir jābūt pedagogam! Saprotams, ka par pedagogu var strādāt arī tad, ja izglītības nav, taču uzskatu, ka tomēr tajā skolā kaut ko iemāca, un tas lieti noder. Pedagogam ir jāpārzina mūzika, kuru bērni klausās. Jāzina ar to saistītās aktualitātes. Jābūt ļoti radošam. Vajadzētu prast spēlēt arī kādu mūzikas instrumentu. Nedrīkst mācīt visus bērnus pēc viena principa, jāspēj katram rast individuālu pieeju. Visi bērni nav vienādi un visiem nav “jābļauj” uz skatuves.
Kādreiz, šķiet, valdīja tāds stereotips – jo skaļāk tu dziedi, jo labāks dziedātājs esi. Tā tas nav! Jāizprot katra bērna spējas un varēšana. Kas attiecas uz maniem pedagogiem – esmu sev paņēmusi visu to labāko, ko viņi man iemācījuši, sākot no 4 gadu vecuma, līdz pat augstskolas beigšanai. Es paklanos viņu priekšā un saku milzīgu paldies, ka viņi padarījuši mani par tādu cilvēku, kāda šobrīd esmu!
7. Kas ir Tavs trumpis pašmāju mūzikā? Lieta, par ko vari sacīt – jā, esmu tāda vienīgā, tāpēc ka…
Tādu meiteņu kā es ir ļoti daudz un latviešu mūzikā vispār ir izpildītāju pārprodukcija. Tas, ka mans debijas singls guva tik lielu atsaucību, manuprāt, uzskatāms par sava veida fenomenu, jo es vispār to negaidīju. Ar ko tad es atšķiros? Kad sāku plānot savas solo karjeras uzsākšanu, domāju par to, ko man vajadzētu izdarīt, lai atšķirtos no visām pārējām meitenēm, kuras grib dziedāt un kļūt populāras. Tad, sarunās ar saviem draugiem, it kā jokojoties prātoju: “Možka man zilus matus nokrāsot”? Beigu beigās, es patiešām nonācu pie ziliem matiem, taču tas notika neapzināti.
Tā kā mūsu ir tik daudz, mums visām ar kaut ko ir jāsāk atšķirties. Tolaik, šis trends ar krāsainajiem matiem, šķiet, nebija tik izplatīts. Sāku arī košāk ģērbties. Sākotnēji, bija pat mazliet neērti iziet sabiedrībā ar tik košām drēbēm un saviem zilajiem matiem. Pēc tam jau nāca tās jocīgās dziesmas, ar jocīgajiem tekstiem, kuras, savukārt, norezonēja ar publiku. Viss šis sākums vienkārši bija negaidīti labs! Sava veida lomu, droši vien, spēlē arī mana atvērtība un dabiskums.
8. Par sevi esi izteikusies, ka Tu, neticamā kārtā, esi slinkas dabas cilvēks. Ričards Brensons reiz teicis, ka slinkākie darbinieki ir vislabākie, jo tie visātrāk atrod visefektīvākos risinājumus. Vai Tu savā mūzikā centies atrast ātrākos risinājumus, vai varbūt tomēr speciāli “lauzies” pretīm sarežģītākiem?
Ar to slinkumu ir tā – es, laikam, neesmu nemaz tik slinka uz lietām, kuras man patīk. Lietas, kuras man nepatīk es gan mēdzu atlikt un atlikt. Atzīšos, esmu gausa attiecībā uz mācīšanos. Man īpaši nepatīk mācīties, ja man kaut kas nesanāk. Taču kolīdz iemanos - šī konkrētā darbošanās iepatīkas. To varētu attiecināt uz dažādiem instrumentiem, piemēram, ģitārspēli. Jāsaka paldies cilvēkiem, kuri mani motivē, sakot: “Anna, nē! Tev ir jāmācās.” Man ir tik daudz foršu instrumentu – ukuleles, ģitāras, arī kītāra, kurai nesen esmu pievērsusies. Kaspars (Ansons) man saka: “Tev šis ir jāizmanto koncertos!” Viņš man parāda, kas un kā ir jāspēlē, savā veidā arī uzraugot un interesējoties par manu izaugsmi. Tas tiešām motivē! Attiecībā pret dziesmu rakstīšanu - man ir svarīgi virzīties uz priekšu un izmēģināt jaunas lietas, pat ja tas mēdz būt grūti. Stagnācijā dzīvot ir vienkārši, bet ir jāvirzās tālāk.
9. Progress, nenoliedzami, var notikt tikai un vienīgi virzoties uz priekšu. Arī Tu savā daiļradē un izpausmēs esi nemitīgi attīstījusies, izmēģinot gan mācības medicīnā, gan pāreju no bekvokālistes pienākumiem uz savas mūzikas izpildīšanu, kā arī darbu pie radio DJ Kas ir nākamā lieta, ko vēlies apgūt vai īstenot?
Man ļoti gribētos novadīt kādu televīzijas raidījumu. Tikpat ļoti gribētu ierunāt arī kādu multfilmu. Gribētu pabeigt vienu iesāktu projektu, kas saucas, “Bērnu dziesmu albums”. Un vēl man gribētos iemācīties pacietību.
10. Tagad, kā ierasts - ātro jautājumu un atbilžu segments. Zināms, ka bērnībā uzaugi klausoties latviešu mūziku, mazāk uzmanības pievēršot ārzemniekiem. Kas tad bija Tavi ārzemju mūzikas elki?
Ārzemju mūzikai pieslēdzos pusaudžu gados. Klausījos System Of A Down, Simple Plan. Vēlāk klausījos arī Guns’n’Roses, The Kooks. Vēl pēc tam, mācoties mūziku, mani iedvesmoja dziedātāja Džesija Reieza, kura ar savu piemēru parādījusi, ka nekad nav par vēlu uzsākt mūzikas karjeru.
11. Mīļākā grāmata?
“Vinnijs Pūks un viņa draugi”.
12. Vai Tev ir kāds īpašs rituāls, ko piekop, lai tiktu galā ar uztraukumu?
Man vajag pabūt vienai.
13. No kā Tev ir bail?
No nekontrolējamām situācijām.
14. Celebrity crush – vietējais/ārzemju?
Renārs Kaupers un Raiens Reinolds.
15. Viena lieta, ko atliec, bet vienmēr esi gribējusi paveikt?
Izlēkt ar gumiju.
16. Tava devīze?
Bez cīņas nav uzvaras!
17. Savā dziesmā “Bada streiks” Tu dziedi šādus vārdus: “Es piesaku bada streiku, ja nevaru Tev pieskarties.” Vai esi kādreiz speciāli badojusies, ieturot gavēni?
Veģetatīvās distonijas iespaidā ir sanācis pabadoties, jo tādos mirkļos vienkārši negribas ēst. Bet speciāli badojusies neesmu.
18. Mācoties par ārsta palīgu, veselu pusgadu esi guvusi pieredzi, strādājot operāciju zālē. Vai pašai ir nācies nonākt mainītās lomās?
Par šo jāsaka paldies Visumam. Nē, man nav bijušas šādas traumas un ceru, ka nekad, arī nebūs.
19. Kas Tevi kaitina?
Zeķubikses. Man riebjas zeķubikses (smejas).
20. Mīļākais lamuvārds
Lai iet “F*ck”!
21. Tev ir iespēja pavakariņot ar vienu cilvēku, dzīvu vai mirušu – kurš tas ir?
Klāvs Elsbergs.
22. Vai kādreiz esi piedzīvojusi kaut ko mistisku?
Maijas Lūsēnas vadītās, muzikālās nometnes, savulaik, norisinājās dažādās Latvijas pilīs un muižās. Bija gadījums, kad meitene, ar kuru gulējām vienā istabiņā, pēkšņi nakts vidū sāka sevi glāstīt (smejas). Bija arī visādi klauvējieni pie durvīm.
23. Kāds ir Tavs nepopulārais viedoklis?
Daudzi saka, ka Latvija ir draņķīga valsts, bet es gribētu teikt, ka Latvija ir iespēju zeme!
24. Lieta, kas citiem par Tevi varētu šķist ļoti dīvaina?
Es visu laiku neesmu jautra. Un vēl kas – ja atslābinu seju, tad visi domā, ka esmu dusmīga, bet es tiešām neesmu. Man vienkārši ir tāda seja (smejas).
25. Tava pēdējā dzīves atklāsme?
Ir jāmāk pateikt “nē”. Runājot par dažādiem darbiem vai piedāvājumiem. Nav jāņem pilnīgi viss, ko tev grūž.
26. Tu drīksti klausīties tikai vienu dziesmu visu atlikušo mūžu. Kas ir šī dziesma?
Putnu dziesmas!
27. Un pēdējais jautājums, protams, ir šāds: Ananāss uz picas – būt vai nebūt?
Būt! Mierīgi.
